Rakstnieks, tulkotājs un žurnālists Oļģerts Liepiņš

    O.Liepiņa bērnība pagāja tēva Pētera Liepiņa mājās, māte Grieta (dzim. Valtere) bija Mētrienā ieprecējusies no Kuldīgas puses. Pats Olģerts stāstījis, ka bērnībā daudz laika pavadījis vientulībā, dārzā starp kokiem, strazdiem, vistām, viens ar saviem sapņiem un fantāzijām. Rakstnieks pats uzskatīja, ka tas varēja būt par pamatu viņa neatkarīgajam raksturam. Ģimenē auga vēl divas vecākas meitas – Austra un Zelma.
    Nākamais rakstnieks mācījās pagasta skolā, tad Madonas proreālskolā, bet no 1919.gada rudens – Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijā. Sekoja studijas Latvijas Universitātes Tieslietu fakultātē, tās gan ieilga 20 gadu garumā.
    O.Liepiņa literārā darbība aizsākās ļoti agri – 16 gadu vecumā publicēts pirmais darbs – feļetons "Krievu laiki Latvijā" žurnālā "Lapsene", bet 20 gadu vecumā iespiesta pirmā grāmata ar stāstu “Četras mīlestības”.
    Septiņpadsmit gados jauneklis kļuva par laikraksta "Latvis" žurnālistu, literārās un mākslas nodaļas vadītāju, rakstīja recenzijas par grāmatām un teātri, nereti parakstījās ar pseidonīmu Eols.
    Pēc dažiem gadiem O.Liepiņš bija redakcijas loceklis, strādāja par žurnālistu un vēlāk redaktoru laikrakstā “Pēdējā Brīdī ”. Šos pienākumus viņš veica 6 gadus – līdz avīzes slēgšanai. O.Liepiņa vadībā laikraksts mainīja ziņu pasniegšanas veidu un ātrumu, sekojot jaunākajām pasaules tendencēm. Pēc K.Ulmaņa apvērsuma laikraksts noturējās vēl divus gadus, jo redaktora stingrās nostājas dēļ neiederējās jaunajā politiskajā situācijā. Šo laiku O.Liepiņš atcerējās kā grūtākos gadus. Pēc laikraksta slēgšanas viņš ilgāku laiku nepievērsās rakstniecībai, būvēja māju Mežaparkā, bija izveidojusies ģimene ar Paulīni Malsats (1903–1972).
    Īslaicīgi sekoja dažādi darbi Latvijas Amatniecības kamerā un Rīgas pilsētas 10.bibliotēkā, tad par redaktoru Akciju sabiedrības "Turība" žurnālā "Mūsu Mājas Viesis".
    Pēc padomju okupācijas O.Liepiņš strādāja Rīgas pilsētas dzīvokļu saimniecībā, savukārt vācu okupācijas laikā – A.Mālīša un E.Kreišmaņa izdevniecībās. Šajā laikā tapa divas monogrāfijas – “Olivers Kromvels” (1934) un “Sigismunds Vidbergs” (1942), kas vērtētas kā nopietnas personību studijas un liecina par autora vispusīgajām zināšanām. Ievērojams ir arī O.Liepiņa kā tulkotāja devums. Starp tulkotajiem darbiem ir tādas visiem zināmas grāmatas kā Žila Verna “Kapteiņa Granta bērni” un Daniela Defo “Robinsons Krūziņš”.
  1944.gadā O.Liepiņš emigrēja. Aptuveni līdz 1949.gadam rakstnieks dzīvoja Lībekā, gatavojās zinātniskajam darbam Baltijas universitātē Pinebergā, pievērsās Gustava Vāzas dzīvesgājuma izpētei, vadīja Latviešu preses biedrību un ražīgi strādāja – iznāca stāstu krājumi “Dzejnieki un valdnieki” (1946), “Jodu gadi” (1947), stāsts “Piemineklis” (1947), krājums “Dēklas ratiņš” (1948).
    1951.gada sākumā O.Liepiņš izceļoja uz ASV, un tālākā dzīve saistījās ar Bostonu. Pēc dažu gadu darba fabrikā atkal izdevās pievērsties rakstīšanai un presei. 1955.gadā mājas pagrabā tika iespiests laikraksts “Amerikas Vēstnesis”, bet šis pasākums prasīja pārāk lielus ieguldījumus. Dzīves pēdējos 10 gados rakstnieks pats sagatavoja un iespieda ar rotaprintu savu “Vēstnesi”.
    Šajā laikā tapa arī vairāki apjomīgi darbi, tostarp “Tālos atspulgos. Kultūrvēsturiskas atmiņas”. O.Liepiņš vēl cerēja uzrakstīt “Tālo atspulgu” II daļu un pēdējā dzīves gadā iesāka romānu “Jaunā mācītāja”.
    Laikabiedri savās atmiņās O.Liepiņu raksturoja kā staltu, padruknu, galantu kungu ar ļoti vispusīgām zināšanām, viņš bija asprātīgs, mīlēja humoru un bohēmu,. Mūža nogalē esot centies izvairīties no vārda “vecs”, teicis, ka viņam nav bail no aiziešanas un ka jāstrādā, cik var, jo, “kad tevis pietrūks, pasaule bojā neaizies”. Pēdējos dzīves gados O.Liepiņu arvien vairāk nomocīja slimība, bija atlikuši vien daži draugi, bet viņš nesūkstījās un pat no tiem centās slēpt slimību un nespēku.
    Oļģerts Liepiņš aizsaulē devās īsi pirms Ziemassvētkiem – 1983.gada 17.decembrī, apbedīts Katskilu Brāļu kapos.